Ēvalds Ābele

Ēvalda  Ābeles atmiņu stāstījums

        Dzimis 1931 gada 30. oktobrī  Vidzzemē, miris 2015. gada 13. janvārī, apglabāts Zaļenieku kapos.

    "Vecāku  mājas atradās nu jau neeksistējošā  Rauzas pagastā. Ģimene apsaimniekojusi  30 ha lielu zemi, saimniecībā bijušas  5 govis un 3 zirgi. Pamatā saimniecību vadījusi  māte, strādniece Raudziņa papīrfabrikā (to 1917 gadā Krievijas revolūcijas iespaidā nodedzināja). Tēvs, pēc amata būvtehniķis, strādājis pie  būvēm, tai skaitā 1913. gadā būvējis Priekuļu lauksaimniecības skolu. Tajā laikā teicis -„mans puika te mācīsies”. Tā arī 33 gadus vēlāk notika. Arī māju, kurā Ābeļu ģimene dzīvoja, būvēja tēvs. Zemi apstrādāja rentnieks.

     Mācības Ēvalds sāka 1939. gadā Rauzas 1 pakāpes pamatskolā, kurā bija 2 skolotājas un 4 klases, kurās mācības tika apvienotas 1-3 un 2-4 klasēm. Pēc 4 klašu beigšanas sāka mācības 8 km attālajā Palsmanes pamatskolā, kur, izlaižot 5. klasi, sāka mācīties 6 klasē. Tas bija sarežģītais kara laiks,  pilns smagiem likteņiem, tai skaitā kaimiņu draugam, kurš gāja bojā uzsprāgstot armijas atstātajiem lādiņiem. Tikai laimīgas sakritības dēļ, tur neatradās Ēvalds, jo draugi bija kopīgi sarunājuši uztaisīt kārtīgu „blīkšķi”.

Pēc kara tēvam piedāvāts darbs Alūksnes apriņķa Apē par būvtehniķi.

Jau tajā laikā Ēvaldam radās nopietna interese par zīmēšanu. Tēva radiniece Lambertante dzīvoja Rīgā un strādāja izdevniecībā. Viņa sūtīja papīru, krāsas un bilžu grāmatas, no kurām jaunais mākslinieks pārzīmēja, kā pats to sauc „Ķiperiņus”.

       1946. gadā 50 km attālajos Priekuļos piepildījās Ēvalda tēva pareģojums – dēls sāka mācīties mehānikas nodaļā, jo viņam bija interese par to, taču tēvs uzskatīja, ka jāmācās laukkopība un tā arī notika. Mācību laikā daudz nodarbojās ar sportu – boksu un futbolu. Dziedāja arī korī, kas gan diez ko nepatika. Tajā laikā aizsākās Ēvalda Ābeles kā profesionāla mākslinieka – noformētāja darbs. Tika strādāts pie afišu un sienasavīžu noformēšanas. Bija arī pašiem savs „grupējums” ar mākslinieciskām interesēm un atbilstošu to saukumu „Zīmlīmperutuš” – zīmēt, līmēt, pervēt, tuša. Skolas laikā (brīvprātīgi – piespiedu kārta) –iestājās komjaunatnē. Tas, iespējams, paglāba no 1949. gada izsūtīšanas, kurā visa ģimene – tēvs, māte un 2 gadus jaunākā māsa, kura tajā laikā mācījās Gaujienas vidusskolā vienā klasē ar nākamo dzejnieku Ojāru Vācieti, 25. martā tika izsūtīti uz  Tomsku Sibīrijā. Jaunais Ābele tajā pavasarī, atgriežoties tēva mājās, atrada to tukšu. Aizbrauca pie mātes māsīcas Raunā un dzīvoja neziņā, līdz beidzot uzzināja ,kur ģimene atrodas. Tēvs viņam nerakstīja, jo baidījās, ka arī dēlu varētu izsūtīt. Tā tiešām varēja notikt, jo 1999. gadā no arhīva tika saņemta izziņa, ka izsūtāmo sarakstos bijusi   visa ģimene.

1950. gadā kopā ar 30 skolasbiedriem Ēvalds Ābele bija kļuvis par agronomu. Tajā laikā daudzus jaunus, mācības pabeigušus skolotājus, ārstus un lauksaimniecības darbiniekus nosūtīja darbā pēc tā saucamās „sadales”. Ēvaldam sadale notika Cēsīs, bet  maijā jau nosūtījums tika uz Dagdu, par kuru viņš neko daudz nezināja, bet tā kā ģimene bija tālu, bija vienalga. Krāšņo dabas skatu un sirsnīgo cilvēku dēļ , Latgale ir palikusi Ēvalda sirdī. Dagdā viņš strādāja vietējā lauksaimniecības nodaļā kā speciālists lopbarības ražošanā.

     1951. gadā pienāca pavēste par ierašanos kara komisariātā – iesaukums armijā dažādu apstākļu tika atlikts,  bet Ēvalds valsts aizņēmuma obligāciju izlozē vinnēja 1000 rubļus, kurus nolēma izmantot, apciemojot ģimeni Tomskā. Ģimene dzīvoja pašā pilsētā un pateicoties tēva specialitātei, salīdzinoši labos apstākļos dzīvoklī. Māte strādāja siltumnīcā ,māsa mācījās universitātē par farmaceitu. Tomskā pavadītais laiks Ēvaldam patika. Lielā Sibīrjas pilsēta, izglītoti cilvēki. Kāds latvietis strādājis slidotavā un pa pazīšanos Ēvalds varējis slidot cik ilgi vēlējās. Dzīvoklī  taisīja remontu, apdares ornamentiem izmantoja lillā tušu un guaša krāsas. Ornamentus vēlāk nāca noskatīt kaimiņos dzīvojošie lietuvieši. Ēvalda gleznotais Tomskas tirgus ,iespējams, šobrīd  tas atrodas kādā Sibīrijas interjerā, jo gleznu tēvs pārdeva.

       Tuvojoties vasarai atnāca vēstule no Ēvalda drauga Kārļa Neimaņa. Ar Kārli viņi iepazinās Dagdā. Pēc dienesta armijā viņš  aizgāja strādāt uz Zaļeniekiem, kur „Vīnkalnos” bija liela bišu drava. Aicināja atpakaļ uz Latviju. Zaļeniekos tagadējas arodskolas vietā Zaļās  muižas pilī atradās kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanas vidusskola, kurā vajadzēja laborantu. Zaļenieku  patriotes Liliānas Štaueres māte tajā laikā strādāja par komendanti. Skolas direktors Silovs, iepazīstoties ar Ābeles biogrāfiju, viņu darbā negribēja ņemt, jo ģimene bija izsūti jumā. Ēvalds aizgāja strādāt par iecirkņa agronomu .Paralēli darbam  lauksaimniecībā Ēvalds noformēja prospektu Ūziņu tautas namā. Viņa veikums iepatikās Zaļenieku  Kultūras nama vadītājam Uldim Neibergam, kurš Ābeli aicināja noformēt lauksaimniecības izstādi. Pēc tam sekoja daudzi noformēšanas darbi – priekšsēdētāju skolas absolventu fotogrāfiju dēlis vairākiem izlaidumiem.  50-ajos gados Zaļās muižas pilī esošajai skolai bija liela saimniecība, lauki, dārzi, ēkas. Arī Zaļenieku kultūras nams kaut kādā ziņā bija priekšsēžu skolas  ietekmes sfērā. Kā laborants pieņemtais, bet faktiski kā mākslinieks – noformētājs strādājošais  Ābele veidoja svētku interjeru, kurš 50-ajos gados parasti bija saistīts ar komunistiskajiem svētkiem. Kultūras namā starp logiem sarkani audekli ar partijas saukļiem, planšetes ar informāciju par darbaļaužu sasniegumiem.

     Tajā laikā tika veidotas arī pirmās nopietnās dekorācijas literatūras skolotājas Veronikas Aulānes režisētajai  teātra izrādei. Tās gatavot palīdzēja galdnieki Gorodeckis un Ļuta. Ļuta arī bija gleznotājs un kad 50- to gadu vidū arodskolas direktoru Silovu nomainīja ar Zujevu, radās gleznotāju pulciņš, kura sastāvā bija jaunais direktors Zujevs, laborants – mākslinieks Ābele, galdnieks Ļuta un daži skolnieki – Bičevskis, Tvorovska u.c. Pamatā pašdarbnieki gleznoja klusās dabas un pirmā kopīgā izstāde tika izstādīta pilī.”

Ēvaldu Ābeli pavisam droši var uzskatīt par ainavistu, jo lielākā daļa gleznu ir dabasskati visā Latvijā. Daudzus vasaras atvaļinājumus Ēvalds ir pavadījis mākslinieku semināros, kur tapušas daudzas gleznas no dabas, ko darīt, kā saka mākslinieks, nav viegli. Daba pastāvīgi mainās un gleznotājam jāķer mirklis, dažkārt jāmelo, vienus objektus pārvietojot, citus izdomājot… Pirmais seminārs bija Zvārtavā, pie Gaujas, otrais – dzimtajā pusē Raunā, kura vadītājs bija Aleksandrs Klāva.

Ābele ir iemūžinājis visas skaistākās vietas Latvijā – Gauja, Līgatne, Latgale, Usma, Mērsrags, Engure -tās ir tikai dažas no vietām, kur tapušas Ēvalda gleznas – kopumā vairāki simti, no kurām lielākā daļa ir dāvinājumi dažādiem cilvēkiem. Nopelnīt ar gleznošanu ir izdevies tikai lai nosegtu materiālu izmaksas. Tomēr vairākums gleznu tapušas Zaļeniekos. Jo te pavadīti vairāk kā 50 gadi. Zemgales it kā neizteiksmīgā ainava tomēr ir devusi daudz iedvesmas ar savu vienkāršo krāšņumu. Zaļās muižas pils, Zaļās draudzes baznīca, Abgunstes muiža, daudzās lauku sētas, Tērvetes upes loki, Zaļenieku parks ar muižas dīķiem  dažādos gadalaikos ir uzrunājušas Ābeli un tapušas iemūžinātas."

       Pamatā Ābeles glezniecība ir tradicionāla gan tehniski gan tēmu izvēlē, taču atsevišķi darbi dzirkstī  ar izteiksmīgu ekspresiju, dažos, īpaši Zaļās draudzes baznīcas  gleznojumos jūtamas mistiskas ietekmes, kas atgādina Konstantīnu Čurļoni.

Šobrīd Ābeles gleznas ir pastāvīgi izstādītas Zaļās muižas pilī, Zaļenieku pamatskolā, bibliotēkā un kultūras namā. Ar savu ilggadējo darbu Ēvalds Ābele ir pelnījis saukties par Zaļenieku galveno mākslinieku – gandrīz visās sabiedriski nozīmīgajās ēkās ir redzamas viņa radošā gara pēdas.