Dzimusi 1933.g. 3. Februārī
Alūksnes rajona Liepnas ciemā. Ģimenē bija četri bērni, no to skaitā esmu otrā.
Vecāki bija laukstrādnieki. Tolaik bija gan pusgraudnieki, gan rentnieki, gan deputāt
nieki. Tātad ir īstens lauku bērns, prot dažnedažādus lauku darbus, ganījusi un
slaukusi govis, pļāvusi, sējusi kūlīšus un arī paspējusi piedalīties kulšanas
talkās. Godīgi sakot ir izaugusi ar milzīgu vēlēšanos mācīties, no savas dzīves,
81 gadiem, aptuveni skolās gājusi 28
gadus.
Lūcija ir mācījusies : Jūdažu
pamatskolā, Siguldas pilsētas 7 gadīgā skolā, Cēsu skolotāju institūtā,
Latvijas valsts Rīgas pedagoģijas institūtā, Jāzepa vītola Latvijas valsts
konservatorijā – Teātra fak. režijas nodaļā, valsts Teātra un Mākslas institūtā
Maskavā „Gitisa”’. Savus skolotājus iepriecinājusi, jo skolās atzīmes 99% ir
bijušas teicamas. Ir beigusi asistentūru Gitisā, nokārtojusi zinātniskā
kandidāta eksāmenu. Latvijas valsts konservatorijā tika izvirzīta profesora
grādam.
50 gadus no sava radošā mūža
vadījusi Jelgavas tautas teātri, ir
galvenā režisore, 25 gadus nostrādājusi Latvijas valsts konservatorijā.
Valdība novērtējusi ar daudziem un dažādiem goda rakstiem, ar trim Augstākās
Padomes prezidija Goda rakstiem. Ir piešķirts Skolotājas teicamnieces nosaukums
jau 23 gadu vecumā, kā arī LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece. Jelgavas
pilsētas Goda zīmi Nr. 2, kā arī mūsu valsts trīszvaigžņu ordeni 4.p.
Sava mūža nogalē deklarējusies
Zaļeniekos , vada Zaļenieku amatierteātri un cītīgi piedalās visos Zaļenieku
pagasta kultūras pasākumos. Ir nonākusi Aspazijas dzimtenē, piedalījusies
dažnedažādos svētkos, kā arī tos rīkojusi. Ir uzrakstījusi grāmatas „viesu
uzņemšana’, ‘Vera Baļuna’, ir publicējusi dažādas publikācijas.
Aija Hermane
Nav nejaušība tā ,ka zemē zaļā
mūs Radītājs šeit nolicis.
Ik darbiņš ,ko ikviens mēs darām
Ir veltījums ,ko gars ir iedvesis
Ar labu vārdu, dziesmu, dzejas vārsmām
mēs izdaiļojam dvēseles.
Tā sirsnībā un ejot roku rokā
Mēs sargājām šo trauslo pasauli .(A.H)
Esmu ienācēja
Zaļeniekos no 2005.gada. Dzimusi Jelgavā 1940.gadā. Bērnība pēckara laiks,
pavadīta laukos tagadējā Jaunsvirlaukas pag .Pamatskolu beidzu Staļģenes skolā
.Tālākais ceļš aizveda uz Rīgu ,kur iestājos Valsts tehnikumā ,bet dzīvē
praktiski realizējos tirdzniecības jomā ,noliktavas pārzine, ekspeditore, par
ko arī saglabājot materiālās vērtības, tiku atzinīgi novērtēta.
Rīgā
arī izveidojās ģimene .Tagad manā ģimenē ir dēls,vedekla,2 mazmeitas ar
dzīvesbiedriem un nu jau 2 atvasītes .Viņi ir kārtīgi ,izglītību ieguvuši
cilvēki ar savu skatījumu uz dzīvi. Par
to man prieks .Neesam gājuši ar
pastieptu roku .Zaļeniekus dzīvesvietai izvēlējos pēc dzīvesbiedra aiziešanas
mūžībā, jo mani vilināja plašā Zemgale
ar skaisto Tērveti, ”Zaļo dārzu”, Dobeles ceriņi pavasaros un Jelgavas tuvums.
Laba satiksme ar Rīgu, kur pavadīta 2/3
mūža , tur palika dēla ģimene un aizgājēju piemiņas vietas.
Tas īsumā par maniem motīviem ,
kādēļ šeit esmu. Pirmā iepazīšanās bija ar bibliotēku, kuru vada lieliskā Līga
Strazdiņa, tā sakārtota labā līmenī .Kultūras dzīve nav sveša. Labprāt
iesaistījos šejienes kultūras dzīvē, kas piepildīta dažādām aktivitātēm: ir
deju kopa, amatierteātris (Lūcijas Ņefedovas
režijā), vokālais ansamblis „Zaļā Krūze” (vada G.Minkevica), rokdarbu pulciņi, divas skolas labā līmenī.
Izjutu rūpes par senjoriem, kurus
tobrīd vadīja Milda Vītola. Esot pensionāru padomes priekšsēdētājai, viņas
vadībā panākts bija pensiju pielikums.
Tas bija Valsts mēroga notikums. Tiek risinātas arī sadzīviskas lietas iespēju
robežās, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, ekskursijas.
Tagad vadība nodota ne mazāk
aktīvās rokās-Rutas Karlsones rokās. Ap
mums ir satopami daudzi jauki , darbīgi cilvēki
darot savus ikdienas darbiņus un reizē arī stiprinot kultūras slāni,
audzinot stabilu jauno paaudzi. Visus pat nav iespējams uzskaitīt.
Nevaru nepieminēt Dailīti (Daila
Saulīte), kas cītīgi kopj savu brīnišķo puķu dārziņu un vēl joprojām piedalās
teātra izrādēs ,Artu Neimani skaistu cimdu rakstītāju , bet neskatoties uz
veselības stāvokli cenšas apmeklēt kultūras pasākumus, arī Irēna Alksne ar savu labestību.
Skaistos fotomirkļos Zaļeniekus
iemūžinājis Ārijs Prudents bijušais pasniedzējs Zaļenieku arodvidusskolā. Viņa
izstādes ir bijušas kultūras namā;
papildus varu piemetināt, ka datorā ir skaista ziedu kolekcija ielikta, tepat
no mūsu apkārtnes iemūžināta.
Visi šie cilvēki ne tikai
vaļaspriekos, viņi ir zaļi domājoši un
darbojas arī sabiedrības labā. Piemēram pāris gados tikuši galā ar latvāņu invāziju, pārvērta aizaugušas upītes krastu
par ziedošu, zaļu oāzīti. Tas arī Prudentu, Luciku, Neimaņu ģimeņu nopelns.Vienmēr savu pienesumu apkārtnes
uzlabošanā devis arī Edvīns Viņķelis.
Priecājos, ka arī vēl varu
darbojoties savā mazdārziņā ,priecāties par ziediem no pavasara līdz rudenim,
savākt izaudzētās dabas veltes ikdienas
galdam ,sakopt dzīves vietu.
Paldies pagastam, kas labprāt
piedāvā zemīti , bet ne jau visi to vēlas, diemžēl… Ja ir rokas un kājas
,pārtiku var izaudzēt. Nesamierinos ar slinkumu, neizdarību ,alkatību un
diedelēšanu. Jāatbalsta būtu tie
centīgākie cilvēki. Viss ir mūsos ,mūsu gribā. Mans kultūras lauciņš ir
piedalīšanās Jelgavas dzejas klubiņā „Pieskāriens”, ko vada talantīgā dzejniece
Rasma Urtāne. Nu jau 10 to reizi izdeva kopkrājumu „Zemgales vācelīte”, kurā
apkopoti Zemgales un arī citu novadu cilvēku dzejoļi.
Mani piedalīties ieteica nu jau
mūžībā aizgājusī dzejniece,
novadpētniece skolotāja Liliana Štauere. Paldies viņai par to, esmu satikusi
tur domu biedrus, kopā paceļojam ar lasījumiem pa Latviju ekskursijās. Uzlādēju
sevi vai arī reizē rodu mierinājumu lieliskajā Zaļenieku baznīcā. Atnākot uz
Zaļeniekiem mani pārsteidza lielie skaistie ozoli, viņi taču ir Latvijas
dižkoki un šeit, Aspazijas dzimtenē ir arī Raiņa stādīts ozols. Nav brīnums ka Zemgale ir devusi 5 prezidentus.
Zemgales ozoliem veltīju savu dzejolīti, kuru sarakstīju 2005.gadā,mūziku
komponējis Harijs Krūze (dzejnieks, arī viņa saknes Zaļeniekos ).Ar ansambli
„Zaļā krūze” Guntras Minkevicas vadībā
tas guvis lielisku izpildījumu.