Zaļenieku pagasta novadpētniecība: Rainis Zaļeniekos

Zaļās muižas biedrības nama būve sākas 1893.gada aprīlī un tiek pabeigta 31.07.1894. Svinību goda viesi: Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks J. Čakste, advokāts A. Stērste, arhitekts K. Pēkšēns, kurš projektējis šo ēku, un Jānis Pliekšāns (Jānis Rainis)

J. Raiņa runa // Dienas Lapa,- 1894.gada 31.jūlijā (Zaļeniekos)

"Daudz jau te runāts ar skaļām frāzēm, cildinot vienprātību biedrībās, to vadoņos, cildināti spēki, kas kopojuši tautu šim vienprātīgajam darbam pie šī nama celšanas. Tas, kas to darījis, ir pavisam cits – spirgtais gars, kas nu sācis savu uzvaras ceļu pa malu malām. Šis modrais gars ir pēctecis mūsu pirmajiem censoņiem: Andrejam Spāģim, Krišjānam Valdemāram. Tas ir brīvības gars, kas toreiz gribēja atsvabināt visu mūsu tautu no viediem māņiem un kas ir cēlis tautas pašapziņu. Tas nedrīkst nekad apsīkt arī šinī namā, kurā pulcēsies un darbosies vietējās biedrības. Bet te šis gars arī nedrīkst apstāties, tam jāiet tālāk un tālāk uz cilvēces kultūras sasniegumu kalngaliem. Tagad ir grūti laiki, tas taisnība, jo zemkopju ražojumi – labības krīzes dēļ ļoti maz tiek apmaksāti. Bet kādi ir šīs krīzes cēloņi? Visā pasaulē laiku pa laikam iestājas tādas krīzes, kas ir sekas no pārlieku lielā daudzumā saražotām precēm, kurām tirgos vairs nav vieta. Arī jūs sev vairs neražojiet labību un citus produktus paši savam patēriņam, bet tirgum. Tādēļ, lūk, radās krīzes, kam seko cenu nosišana un citas sabiedriskās ļaunuma parādības. Bet cilvēces attīstība iet uz priekšu pēc augstiem, lieliem dabas likumiem. Te vajadzīgi nevis „plāksterīši”, tie līdzēt nevar, jo cilvēce smok zem šo likumu cietsirdīgiem cēloņiem. Tikai iepazīties ar viņiem, tad mācīties tos piemērot, lūk, kas ir izeja no šī ļaunuma, arī no saimnieciskajām krīzēm. "

KĀ RAINI SAGAIDĪJA ZAĻENIEKU PUSĒ

Vai daudzi zina, kur Rainis ar savām, rokām iestādījis ozoliņu? Vai zina par sarīkojumu 1920. gada 24. jūnijā?

Lūk. neliels ieskats farmaceita Edvīna Rubeņa (1885.-1977.) atmiņās.

„Raiņa un Aspazijas atgriešanās no emigrācijas 1920. gada aprīlī spēcīgi atbalsojās visā Latvijā. Arī Zaļeniekos — Aspazijas dzimtenē. Vietējās progresīvās aprindas nolēma apsveikt un godināt abus lielos dzejniekus trimdiniekus un uzaicināja viņus atbraukt Jāņu dienā uz Raiņa kluba sarīkojumu.

Toreiz biju Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas valdes priekšsēdētājs. Visai gaiši atceros tās dienas un sarīkojumu. Velēdamies, lai Raiņa un Aspazijas svētki būtu iespaidīgi, uzaicināju no Rīgas Mildu Brehmani-Štengeli. Rūdolfu Bērziņu un Paulu Baltābolu.

Dzejnieku sagaidīt devos uz Krimūnu staciju. Vilcieni gāja visai reti, Rainis atbrauca tikai ap pusnakti. Aspazija, teica Rainis, nejūtoties īsti vesela un tādēļ nav varējusi ierasties.

Ceļā uz Zaļeniekiem sāka risināties mūsu saruna. Rainis likās noguris, pats runāja nedaudz, bet iztaujāja par sarīkojumu, par dzīvi uz laukiem, par piektā gada kustības dalībniekiem. Starp citu viņš ieprasījās, kāpēc Zaļenieku kluba sarīkojums notiek Kalnmuižā nevis Zaļeniekos. Tur taču esot lielisks biedrības nams, kura atklāšanas svētkos 1894. gada vasarā viņš piedalījies kā «Dienas Lapas» pārstāvis. Atbildēju, ka pagājušajā gadā Bermonta bandas atkāpjoties biedrības celtni nodedzināja.

Uz Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas sarīkojumu saradās milzums laužu. Raini sagaidīja ar ilgiem aplausiem, meitas pušķoja viņa galvu ar ozolzaru vainagu un veda cauri greznajiem goda vārtiem.

Kad zaļumu vītnēm greznotā runātāju tribīnē nostājās Rainis, aplausu vētra un apsveikuma saucieni ilgi neaprima. Raiņa runu, kaut arī nepilnīgi, vēl tagad atceros. Vispirms viņš lūdza atvainot Aspaziju, kura sasirgusi un nav varējusi ierasties dzimtajā pusē. Viņas un savā vārdā Rainis pateicās par sirsnīgo sagaidīšanu un apsveikšanu. Visur viņus sagaidot daudzi garā tuvi cilvēki, ari še. Zaļeniekos. kar Aspazija dzimusi, augusi, ar daudziem kopīgi soļojusi skolas mācībās.

Ari viņam esot daudz atmiņu, kas saistās ar Zaleniekiem. Viņš atcerējās Piektā gada revolūcijas pirmgaitniekus — Zaļenieku ārstu Augustu Krumbergu, kurš cietuma smagumu neizcietis un miris pašnāvībā, soda ekspedīcijas upuri Kristapu Brigaderu no Zaļenieku «Dunčiem», šejienieti Jāni Zemīti, kurš miris trimdā Anglijā, un daudzus citus pirmās stigas cirtējus.

Lielā dzejnieka sirsnīgā godināšana beidzās ar Paulas Baltābolas, Mildas Brehmanes-ŠtengeIes un Rūdolfa Bērziņa priekšnesumiem un Jūlija Sproģa dziesmu «Lauztas priedes» ar Raiņa spēcīgajiem, pravietiskajiem vārdiem, ko dziedāja Raiņa kluba Zaļenieku nodaļas jaundibinātais koris. .

Pēc šā sarīkojuma viesus pavadīja uz Kristapa un Ģederta Eliasu mājām Platones „Zīlēnos”.