Zaļenieku pagasts

 

Vēsturiskais apskats

Zaļenieku pagasts atrodas seno zemgaļu galvenajā dzīves teritorijā līdzās Tērvetei. Gadsimtos robežas bieži tika mainītas. Par to liecina daudzas tautasdziesmas, kurās ir minēti Zaļenieki, Ūziņi, Abgunste, Jēkabnieki u.c. vietvārdi.

         Zaļenieku pagasta vēsture sākās jau mūsu ēras 3. – 4. gs., kad balti sāka apdzīvot šo teritoriju. Par to liecina uzkalnu kapu izplatība un senie apbedījumi “Būdniekos”.

Zaļā ( Gruhnhof) muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562.g. tā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēņu muižu, 1698.g. nonāca galma maršala Ēvalda fon Kleista pārvaldē. 1737.g. hercogistes tronī nāca Ernsts Johans Bīrons, Zaļā muiža kļuva par viņa izpriecu vietu. 1800.g. cars Pāvils I muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtenbergas princim Aleksandram. 1850.g. ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva Bornsmindes īpašniekam ģenerālim Aleksim fon Šepingam, vēlāk – Mēdemu dzimtai. Pagasta teritorijā iekļauts arī senais Abgunstes un Ūziņu pagasts.

1935.g. Zaļenieku pagasta platība bija 11490 ha. 1945.g. pagastā izveidoja Zaļenieku, Abgunstes un Deģu ciemu, bet pagastu 1949.g. likvidēja. 1962. g. Zaļenieku ciemam pievienoja Abgunstes ciemu. 1965.g.-daļu Deģu ciema, 1974.g. – daļu Glūdas ciema ( kolhoza „Zaļenieki” terit.), mainījās robežas ar Austrumu, Bites un Svētes ciemu. 1990.g. pagastu atjaunoja. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā Zaļenieku pagastam pievienota daļa Jēkabnieku pagasta, bet daļa Zaļenieku pagasta iekļauta Krimūnu pagastā.

Agrārās reformas laikā Zaļenieku muižu sadalīja jaunsaimniecībām. 1935.g. Zaļenieku pagastā bija 389 saimniecības: 9108 ha aizņēma aramzeme, 477 ha – pļavas, 79 ha – ganības, 118 ha – meži. Rudzi aizņēma 5,6 % sējumu kopplatība, kvieši – 13,8%, mieži – 11,4%, auzas -8,5%, mistrs – 7,9%, kartupeļi – 1,8 %, āboliņš un tīruma zālāji- 34,8%. Darbojās divas vējdzirnavas, divas ūdensdzirnavas, motordzirnavas, zāģētava, pienotava, siernīca, 7 pārtikas veikali.

Padomju laikā 70. gados zemi apsaimniekoja padomju saimniecība „Jēkabnieki” (5462ha), kolhozi „Zaļenieki”(2743ha) un „Straume”(bijušā „Vienība” 2363ha) un psihoneiroloģiskās slimnīcas palīgsaimniecība „Pūcēni”. 1972. gadā uz Zaļenieku tehnikumu mācību saimniecības un padomju saimniecības „Jēkabnieki” bāzes tika izveidots Zaļenieku sovhoztehnikums. 1973.g. tam pievienoja kolhozu „Pavasaris”, 1974.g. – kolhozu „Zaļenieki”, kopsaimniecības platība bija 9753 ha.

Pirmā skola atvērta 1822.g., draudzes skola – 1850.g., pagastskola (tagadējā pamatskola) – 1881. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā pagastā bija Zaļenieku valsts ģimnāzija (6-kl.skola, atradās Zaļās muižas pilī), Abgunstes un Ūziņu 4-klašu pamatskolas, kā arī mājturības skola (1935.-1940.g.). Padomju laikā Jēkabniekos bija pamatskola ar krievu mācību valodu. Zaļās muižas pilī darbojās lauksaimniecības tehnikums (1945.- 1947.g.), kolhozu vadošo kadru sagatavošanas skola ( 1947.-1951.g.), trīsgadīgā lauksaimniecības vidusskola kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai (1951.-1956.g.), lauksaimniecības tehnikums (1956.-1962.g.), viengadīgā kolhozu un padomju saimniecību vadošo kadru sagatavošanas skola (1962.-1966.g.), ekonomiskais tehnikums (1966.-1971.g.), sovhoztehnikums (1972.- 1985.g.), profesionāli tehniskā vidusskola (1985.-1989.g.). 1989.g. tika izveidota lauksaimniecības skola, kopš 1998.g. – arodvidusskola.

Pirmskolas iestāde - bērnudārzs Zaļenieku pagastā tiek atvērts 1964. gadā.

Rosīga kultūras dzīve Zaļeniekos sākās 19.gs. 2.pusē. 1871.g. tika nodibināta Zaļās muižas dziedātāju biedrība, par tās līdzekļiem 1879.g. atvēra bibliotēku. 1883. gadā dibinātā Zaļās muižas krājaizdevu kase finansēja biedrības nama celtniecību (tā iesvētīšanas dienā 1894.g. 31. jūlijā atklāšanas runu teica J. Rainis.). Ūziņos 1890. g. Tika nodibināta latviešu dziedāšanas biedrība, 1913.g. atklāts Ūziņu biedrības nams. 1873.g. Zaļeniekos notika pirmās pašdarbības teātra izrādes. Latvijas brīvvalsts laikā darbojās pašvaldības mājturības skolas, sadraudzīgās un izglītības biedrību bibliotēkas. Padomju laikā bija kultūras nams, klubs, divas bibliotēkas.

 Ievērojamākās personības

Ādamsons Eriks
(1907.22.06. Rīgā - 1946.28.02. Rīgā). Rakstnieks. Jelgavā un Zaļeniekos dzīvojis pie savas māsas Lilijas Ādamsones.

Ārija ( īst.v. A.Āre, dz. Kūlmane; 1879-1953) – rakstniece; dzimusi Jukās.

Almanzors (īst.v. Kristaps Šuberts, pseid. Līķis )(1858.17. 02. Svētes pag. Līķos - 1918.21.05. Smiltenē, turpat apbedīts). Skolotājs, rakstnieks. Pianista Paula Šuberta tēvs. Mācījies Svētes pagastskolā, Jelgavas reālskolā (1873 – 1876). Kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus Irlavas Skolotāju seminārā (1876). Skolotājs Zaļeniekos. Publicējis stāstus, dzejoļus, tulkojumus, lit.kritikas, bijis rosīgs laikrakstu "Baltijas Zemkopis", "Balss", "Baltijas Vēstneis" līdzstrādnieks. Stāstu grāmatas: "Kaislību varā", "Meitene no svešuma", "Rudens ziedi" (visas 1899).

V. Pantēniuss (1806-1849)- mācītājs, vācbaltu žurnālists, rakstījis stāsus, dzejoļus, 1835.-1849.g.”Latviešu Avīzes” redaktors: dz. Zaļenieku mācītājmuižā.

Amtmane – Nātriņa Anna (prec. Neimane)
(1872.23.08. Jelgavas apr. Zaļenieku pag.). Aktrise. Piedalījusies jaunstrāvnieku organizētajos jaut. Vakaros un teātra izrādēs dažādās pilsētās, arī Jelgavā. Darbojusies arī Ā. Alunāna trupā.

Ansons Vilis
(1899. 15.12. Zaļenieku pag. Dimantos lauksaimnieku ģimenē - 1961.08.03. , apbedīts Zaļenieku pag. Zaļenieku kapos). Militārs darbinieks, pulkvedis-leitnants, agronoms, pedagogs. Beidzis  Lauksaimniecības skolu Jelgavā (1915).

A. Apinis (1904-1975) – grafiķis, LVMA prof.; dz. Apiņos.

Apsītis-Apse Augusts

(1895.21.12. Rozēnu pag. Ķilās - 1947.03.01. Vorkutā). Militārs darbinieks, pulkvedis. Bataljona komandieris 3. Jelgavas kājnieku pulkā (1919, 1925, 1934). 1940 X atvaļināts, dzīvojis Zaļenieku pagastā un darbojies nacionālajā pagrīdē. 1941 vasarā vadījis partizānu grupu, kas 24.VI Zaļenieku pag. uzsākusi bruņotu cīnu pret Sarkano armiju. 1941.30.VI-29.VII bijis Zemgales apgabala pašaizsardzības priekšnieks. No 1941 VII Jelgavas tirdzniecības uzņēmuma administrators un saimniecības daļas vadītājs, no 1942 II direktors. 1945.13.V Kurzemē apcietināts, miris Vorkutas soda nometnēs.

Bergmanis Arveds  1885.08.05. Jelgavas apr. Zaļenieku pag. - 1938.). Aktieris, režisors.

Dambergs Pēteris (1909.09.03. Dundagas pag. Sīkraga Ķeļķos - 1987.25.04. Ādažos, apbed. Baltezera kapos). Lībiešu kultūras darbinieks, literāts, pedagogs. Skolotāja gaitas sācis 1935 Zaļeniekos.

Gune Vija (īst.v. Guna Mikāne)
(1937.18.10. Rīgā - 2004.10.02. Rīgā). Tēlniece, dzejniece. Beigusi Jelgavas pedagoģisko skolu 1956. Vasarās (1944-1964) dzīv. Zaļenieku "Putrēnos" Lagzdiņu ģimenē

Hāmanis Johans Georgs (Hamann)
1730.27.08.Kēnigsbergā - 1788.21.06.Minsterē Zinātnieks, filozofs, domātājs. Mācījies Kēnigsbergas universitātē (1746). Bijis mājskolotājs ģenerāļa fon Vitena muižā Zaļeniekos (Zaļā muiža), advokāta un Kurzemes hercoga galma padomnieka Kristofa Antona Totīna (1721-1790) sekretārs Jelgavā (1765-1767). Piedalījies pirmās Kurzemes hercogistes avīzes "Mitauische Nachrichten" veidošanā (Jelgavā).

Juraševskis Pēteris
(1872.04.04. Sesavas Zābakos (Lielsesavas Pilnzābakos) lauksaimnieka ģimenē - 1945.10.01. Jelgavā). Jurists, valsts un sabiedrisks darbinieks, pedagogs. Mācījies Svitenes pagastskolā (1885-1888), Jelgavas apriņķa skolā (1888-1990), Jelgavas reālskolā (1890-1891), Pēterburgas universitātē (1900-1904). Mājskolotājs Zaļenieku pagastā (1891-1893), skolotājs Sesavas pagastskolā (1893-1895), ierēdnis Kurzemes guberņas valdē, advokāts Jelgavā un Kurzemes provinciālpadomē (1906). Latvijas Republikas finansu ministrs (1918. 19.11.), tieslietu ministrs (1918.02.12. - 1919.14.03.; 1925), iekšlietu ministrs (1924), Ministru prezidents 1928.24.01. – 1928.30.11., 2.-4.Saeimas deputāts, Jelgavas pilsētas galva (1919), zvērināts advokāts un notārs Jelgavā (no 1921). Jelgavas Palīdzības biedrības priekšnieka biedrs un priekšnieks (1908-1929), Jelgavas namnieku krājaizdevu kases valdes priekšnieks (1911-1931), laikraksta „Sadzīve” (1908-1915, Jelgavā) redaktors (1908-1910). No 1930 notārs Rīgā, Rīgas pilsētas domnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1929).

Kugrēns Pauls (1942.29.06. Zaļenieku pag. ). Zinātnieks, botāniķis. Stud. ASV Nebraskas universitātē.

Kuri - Beri (īst.v. Arvīds Valdmanis)
(1890.01.10. Jelgavas apr. Auru pag. Lejasčimās - 1942.11.04. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). Literāts, feļetonists, agronoms. Zemkopības ministrijas izglītības nozares pārzinis. No 1934 Zaļenieku Mājturības skolas skolotājs. Izdevis skolas literāro žurnālu "Pūrs", rakstījis komēdijas Zaļenieku amatierteātra uzvedumiem.

Madsolas Joņs (īst.v. Joņs Ludbōržs)
(1913.13.10. Nautrēnu pag. Graudiniešos - 1975.26.02. Dobeles raj. Ukru pag., apbed. Ukru pag. Nesaules kapos). Rakstnieks, pedagogs. Beidzis Jelgavas Skolotāju institūtu. Strād. Lielvircavas skolā 1945 – 1949, Zaļenieku skolā 1949 – 1952, Bērzes skolā.

Obšteins Krists
(1867. 04.02. Raņķos - 1952). Pedagogs, izglītības darbinieks. Strādājis Zaļenieku vidusskolā (1920).

Stērste Pēteris
(1893.08.09. Zaļenieku pag. - 1976.20.03. ASV). Sabiedrisks, politisks darbinieks, senators.

P. Stērste (1893-1976) – jurists, senators, LKOK; dz. Zaļenieku pag. , miris ASV.

Pelše Roberts
(1880.15.10. Elejas pag. Māckaišos - 1955.19.06. Rīgā, apbed. Raiņa kapos). Literatūras un mākslas zinātnieks. Mācījies Elejas pagastskolā, Jelgavas pilsētas skolā (1891 – 1896). Strādājis pagasta valdē Zaļeniekos un Lielsesavā 1897 - 1900.

Rainis Jānis (Pliekšāns)
(1865.11.09. Dunavas pag. Varslavānos - 1929.12.09. Majoros, apbed. Rīgā). Literāts, dzejnieks, sabiedrisks darbinieks. Advokāts Jelgavā (1891). 1894.31.07. piedalījies Zaļenieku biedrības nama atklāšanā, teikdams savu slaveno "Zaļenieku runu". Raiņa piemineklis, Raiņa parks, Raiņa iela Jelgavā (1929 – 1941, no 1944).

Repše Gundega
(1960. 16. 01. Rīgā). Rakstniece, literāte. No 1990 Zaļenieku pagasta "Meņģeļu" māju īpašniece

D. Freimanis (1808-1881) – dzejnieces Aspazijas vectēvs, pagasta tiesnesis un vecākais;dzīv.Ūziņos.

 A. Stērste (1853-1921) – Jurists un literāts: apbed. Zaļenieku kapsētā.

K. Brīvnieks ( īst.v. K. Freimanis; 1854-1934) – teātra darbinieks, dramaturgs, tulkotājs: dzimis Lipstenieku Timaļās.

K. Šuberts (1858-1918) – žurnālists, 1881.-1891.g. Zaļenieku pamatskolas pārzinis, biedrību dibinātājs un darbinieks.

D. Biezbārdis (1861-?) – Ūziņu piensaimniecības dibinātājs, Zaļās draudzes atjaunotājs un priekšnieks; miris izsūtījumā.

 R. Vulfs (1861-1946) – Ūziņu pamatskolas dibinātājs un skolotājs, kora vadītājs, b-bu darbinieks.

J. Bergs (1863 – 1927) – literāts, agronoms, 1895.- 1915.g. žurnāla „Zemkopis” redaktors, LU prof., Lauksaimniecības fakultātes pirmais dekāns; dz. Kalēju Ikvildās.

Z. Šulcs (1863-1943) – biedrību dibinātājs un darbinieks; apbedīts Ūziņu kapsētā.

 Aspazija (īst.v. E. Rozenberga; 1865-1943) – dzejniece, dramaturģe; dzimusi un dzīvojusi Daukšās 1865.-1889.g., mācījusies Zaļās muižas pagastskolā.

E. Cīrulis (1872-1938) – veterinārsts; apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dzimis Ūziņu Kalnamačas Kalniņos.

E. Svirlovskis (1874-1949) – farmācijas doktors, LU profesors; apbedīts Ūziņu kapsētā.

K. Hermanis (īst.v. K. Šulcs; 1877- 1927) – revolucionārs.

K. Hibšmane (1878-1946) – pirmā latviešu sieviete, kas ieguvusi ārstes diplomu (1906.g.). D. Bīskaps (1878-1927) – ārsts.

Ārija ( īst.v. A.Āre, dz. Kūlmane; 1879-1953) – rakstniece; dzimusi Jukās.

D. Osis (1880-1956) –LKOK.

A. Neibergs (1883-1962) – Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas galvenais ārsts, direktors, ķirurgs, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dz. Billēs.

P. Šuberts (1884-1945)- pianists, komponists, LK profesors, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; dz. Zaļenieku pagastskolā.

D. Beika (1885-1946)- rakstnieks un sabiedrisks darbinieks; dz. Anutelēs, miris ieslodzījumā Krievijā.

E. Rubenis (1885-1975) – LKOK; dz. Kuršanos. 

J. Bergs (1888-1946) – pagasta vecākais, krājaizdevu s-bas priekšsēdētājs, apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni; apbedīts Ūziņu kapsētā.

A. Valdmanis ( pseid. Kuri – Beri; 1890 -1942) – literāts ( feļetonists), Zaļenieku mājturības skolas skolotājs.

V. Bergmanis (1892- 1976) – teātra darbinieks, aktieris.

P. Stērste (1893-1976) – jurists, senators, LKOK; dz. Zaļenieku pag. , miris ASV.

V. Grēviņš (1895-1968) – dzejnieks un tulkotājs; dz. Mazbaņos.

E. Kliene (1895-1978) – tulkotājs; mācījusies Ūziņu pamatskolā.

K. Jaunzemis (1898-?)- LKOK.

K. Smiltnieks (1898-1948)- LKOK; miris ieslodzījumā Temlagā.

K. Butāns (1902-1942) - Ūziņu pamatskolas pārzinis, kora vadītājs, teātra režisors.

A. Apinis (1904-1975) – grafiķis, LVMA prof.; dz. Apiņos.

V. Mežezers ( īst. v. V. Štelmahers; 1910-1982) – dzejnieks, grāmatizdevējs, teologs; dz. Zaļenieku pag., miris Ziemeļkarolīnā ASV.

A. Voitkus (1911-1991) – rakstnieks; 1936.-1940.g. Zaļās ev. lut. draudzes mācītājs.

I. Melnbārde (1921) - tulkotāja; dz. Zaļenieku pagastskolā.

I. Balodis (1924) – tālbraucējs kapteinis, leģionārs, no 1959.g. braucis uz Kanādas kuģiem, no 1994.g. Latvijas Jūras akadēmijas Valsts eksaminācijas komisijas loceklis.

E. Švēde ( 1925-2000) – divkārtējs Latvijas čempions vieglatlētikā ( 1950.,1951.g.).

L. Štauere (1929-2014) – ilggadēja Zaļenieku pagasta skolu skolotāja, grāmatas „Literāti Zaļeniekos”(1997.g.) autore.

G. Krūmiņš (1929.-2005.) – no 1975. līdz 2001.g.Zaļenieku amatierteātra režisors.
L. Ņefedova (1933) Zaļenieku amatierteātra režisore,Jelgavas Alunāna teātra režisore, profesore

E. Ābele (1931)- gleznotājs, Zaļenieku apkaimes ainavu iemūžinātājs; dzīvo bij. Zaļenieku muižas stallī.

J. Jankevics (1935)- ekonomģeogrāfs, ģeogrāfijas doktors, LU docents.

U. Neibergs (1935) – no 1953. līdz 2001.g. Zaļenieku kultūras nama vadītājs.

A. Kārkliņš (1942-2011) – dzejnieks  un ģitārists; dz. Zaļeniekos.

A. Karvāne (1943) – no 1966. līdz 2001.g. Ūziņu feldšeru punkta vadītāja.

 Tūrisms

Tūrisma kā pakalpojumu nozares attīstība konkrētajā teritorijā ir tieši atkarīga no kultūrvēsturiskajām un dabas bagātībām šajā apvidū, kā arī vadoties no ainaviskās vērtības. Zaļenieku pagastā darbojošies daudzi ievērojami valsts un kultūras darbinieki, kuru devums varētu izraisīt apmeklētāju uzmanību.

Tūrisma objekti

Populārākie tūrisma objekti Zaļenieku pašvaldībās teritorijā ir:

·                     Zaļenieku Zaļā muiža;

·                     Zaļās muižas pils parks;

·                     Aspazijas dzimtās mājas „Daukšas”;

·                     Zaļenieku evaņģēliskā luterāņu baznīca;

·                     A.Stērstes kapavieta Zaļenieku senkapos ar M.Zaura kapakmeni;

·                     Kokaudzētava „Aptiekas”;

·                     Melnā leja, Melno dzirnavu drupas un Baņu ezers;

·                     Abgunstes pils;

·                     Ūziņu vējdzirnavas;

·                     Pūteļu un Ūziņu peldvietas un telšu nometņu vietas.

Vasaras sezonā vislielākā interese ir par Pūteļu karjera peldvietu un atpūtas vietu. Brīvdienās, siltā laikā šeit ik dienu pulcējas ap 700 interesentu. Teritorijā iebrauc vairāk kā 100 automašīnas. Patreiz Pūteļu karjeras atrodas pašvaldības īpašumā un pārvaldīšanā, kaut arī ir bijuši vairāki mēģinājumi to iznomāt, līdz šim tie bijuši neveiksmīgi. Oficiāla atpūtas vieta šeit nav ierīkota, jo karjers skaitās vēl neizstrādāts un patreizējā likumdošana aizliedz šeit ierīkot atpūtas vietu. Pašvaldība vairākas reizes sezonā organizē atkritumu savākšanu un izvešanu no karjera teritorijas. Pagasta iedzīvotāju vidū ir rīkotas vairākas teritorijas sakopšanas talkas. Pūteļu karjera teritorijā nav izvietotas tualetes, nav automašīnu stāvlaukumu, nav nodalīta teritorija telšu celšanai, ugunskuriem utt. Šobrīd šeit valda liela patvaļa no apmeklētāju puses.

Visaktīvāk tūristus cenšas piesaistīt Zaļā muiža, kurā patreiz saimnieko Zaļenieku arodskola, kopš 2002. gada tā iesaistījusies Piļu un muižu asociācijas rīkotajā akcijā „Apceļo Latvijas pilis un muižas”. Kopējais apmeklētāju skaits akcijas laikā 3000 tūristu. Zaļās muižas apbūve ir kultūras  mantojuma  noturīga vērtība, kura  māca  pagātni  un iepriekšējo  paaudžu  kultūru, kura  nodrošina  sasaisti starp pagātni, tagadni  un nākotni.

Aspazijas dzimtajās mājās „Daukšas” jau vairākus gadus notiek remontdarbi. Daļa ekspozīcijas kopš 1993.gada 1.marta ir izvākta un aizvesta uz Rīgu Raiņa Literatūras un Mākslas muzeju. Atlikušās mantas laika gaitā tika izvazātas, pašas mājas, muzejs izdemolēts.

Iepriekšējos gados Aspazijas dzimtās mājas bija populārs tūrisma objekts, jo īpaši no skolēnu puses. Šobrīd „Daukšas” neatrodas Zaļenieku pašvaldības pārvaldījumā, tās ir Bratku ģimenes privātīpašums. Interesenti arī šobrīd var apskatīt dzejnieces Aspazijas dzimtās mājas, vairāk gan no ārpuses. Šeit tiek rīkoti arī vairāki kultūras pasākumi, kas saistīti ar dzeju un teātri.

Kokaudzētava ir zemnieku saimniecības „Aptiekas” īpašums, kuru pārvalda Imants Parfenovičs. Pie mājām 1 ha platībā izveidots dendroloģiskais dārzs. Apmeklētāji šeit ierodas ne tikai, lai iegādātos stādāmo materiālu, bet arī lai iepazītos ar dažādajiem Latvijas dekoratīvajiem augiem un to pavairošanas iespējām, kā arī lai gūtu estētisko baudu, ko sniedz šis ainaviski veidotais dārzs un stādījumi. Īpašnieks uzņem arī iepriekš pieteiktas ekskursiju grupas, kuras vēlas iepazīties ar kokaudzētavu. 2005.gadā šeit pabijuši ap 1200 ekskursantiem. „Aptiekas” ir ne tikai moderna kokaudzētava ar efektīvu tirdzniecības vietu, bet arī tipisks izziņas tūrisma pārstāvis Zemgalē.

 

Teritorijā ietilpstošo vienību vēsturiskais apskats

Zaļenieku pagasts atrodas seno zemgaļu galvenajā dzīves teritorijā līdzās Tērvetei. Gadsimtos robežas bieži tika mainītas. Par to liecina daudzas tautasdziesmas, kurās ir minēti Zaļenieki, Ūziņi, Abgunste, Jēkabnieki u.c. vietvārdi.

Zaļenieku pagasta vēsture sākās jau mūsu ēras 3. – 4. gs., kad balti sāka apdzīvot šo teritoriju. Par to liecina uzkalnu kapu izplatība un senie apbedījumi “Būdniekos”.

Zaļā (Gruhnhof) muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562.g. tā kļuva par Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera domēņes muižu, 1698.g. nonāca galma maršala Ēvalda fon Kleista pārvaldē. 1737.g. hercogistes tronī nāca Ernsts Johans Bīrons, Zaļā muiža kļuva par viņa vasaras rezidenci jeb medību pili. Tāpat kā pārējās hercogistei piederošās muižas jeb vasaras rezidences, bij. Zaļā muiža ir viena no t.s. „zelta loka” muižām ap Kurzemes hercogistes galvaspilsētu Jelgavu: Svētes (Swethof), Lustes (Lusthof), Zaļā (Grunhof), Rundāles (Ruhenthal) un Kroņvircavas (Kronenwurzau) pils ansambļi.

       1800.g. cars Pāvils I Zaļo muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtenbergas princim Aleksandram. 1850.g. ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva Bornsmindes īpašniekam ģenerālim Aleksim fon Šepingam, vēlāk – Mēdemu dzimtai. Pagasta teritorijā iekļauta arī veco  Abgunstes un Ūziņu muižu zemju teritorijas, kā arī ziemeļdaļa no bij Kalnamuižas (Hofzumberg) teritorijas.

1935.g. Zaļenieku pagasta platība bija 11490 ha. 1945.g. pagastā izveidoja Zaļenieku, Abgunstes un Deģu ciemu, bet pagastu 1949.g. likvidēja. 1962. g. Zaļenieku ciemam pievienoja Abgunstes ciemu. 1965.g.-daļu Deģu ciema, 1974.g. – daļu Glūdas ciema (kolhoza „Zaļenieki” terit.), mainījās robežas ar Austrumu, Bites un Svētes ciemu. 1990.g. tika atjaunots pagasts kā administratīva teritorijas vienība. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā Zaļenieku pagastam pievienota daļa Jēkabnieku pagasta, bet daļa Zaļenieku pagasta iekļauta Krimūnu pagastā. 

 

DZEJOĻI PAR ZAĻENIEKIEM

Milda Cauna

Zaļenieki, Zaļenieki,

Mazās Tērvetītes krasts!

Ir gan asaras, gan prieki,

Katram novadam savs stāsts.

Paliek nostāstos, kas bijis,

Smilšu kalniņš mūžus sedz,

Arī spokus vecās pilīs

Retāk cilvēki jau redz.

Daudz  šeit gudru prātu dzima,

Kas pa pasaulīti klīst.

Jaunā paaudze vai zina,

Ko gadi paņēmuši līdz?

Senais parks ar veco pili

Citādi nu izskatās.

To, kā kādreiz šeit ir bijis,

Kas to vairs var pasacīt.

Mainās cilvēki un laiki,

Pārņem visu vēsture.

Paliek pagasts Zaļenieki -

Uz Lielupi tek Tērvete.

                                         Jānis Kromāns

 19.05.1962.

 

ZAĻENIEKOS IR ZIEDONS

Pār strautu liecies ievu čemurs

Mērc viļņos baltu, mīkstu ķepu.

Viņš lakstīgalu klēpī ņems

Un tāpēc muti mazgā slepu.

Ar smaragdjakām kamiešos

Stāv goda sardzē liepas staltas,

Bet ābeles zied pamīšus:

Ir  citas rozā, citas baltas.

Zied ķirši, plūmes, smaida parks,

Tik dīķī ūdens - melns kā moris,

Tur toņos visādos: kvarks, kvarks!

Dzied varžu estrādnieku koris.

 Bet tālāk, kur vien acis vied,

Kur taka aizvijas kā lenta,

Simts putnu četrās balsīs dzied-

Bez klavierēm un diriģenta.

 Dzied, saplaukst visa pakraste,

Tak veltiilgojies un ceri

Tu Aspaziju atrast te,

Vai arī Annu Brigaderi.

 Un tomēr, viņu dzīvais gars

Vēl šodien kāpj no kapa augšā,

Kaut “Sprīdīšos” jau novakars,

Kaut riets ir Zaļenieku “Daukšās”.

 Kaut vakarpuse zeltā kvēl,

Kaut krēsla naktij dienu pārdos,

Šeit gribas dzejot, dzejot vēl

Līdz šim vēl neatrastos vārdos.

 

 

 

 

Zaļenieku jaunajai skolai, durvis verot

Guntas Micānes grāmatas „Uguns sniegā.- Autorizdevums, 2006.- 54.lpp.

 

Rudzu rūgtenā smaržā tinusies,

Skola lielceļa malā.

Rītausmā mostas un gaida

Savus vienīgos, mīļos un labos.

Logu mirdzošām acīm saullēktā

Tā lūkojas cerību pilna,

Noteikti ticot,

Ka viņai ir galvenā loma

Šai lugā, ko sauc „Skolas laiks”.

Rudzu smaržā ietinies, kastaņkoks

Piesaulē kastaņus auklē,

Rītausmā mostas un smaida,

    jo skolas gads atkal ir klāt,

Pa divi, pa divi sēž kastaņi

   zaļajos zaru krēslos,

Ar adatām tā kā ar antenām

    uztverot skolēnu klaigas

Rudzu rūgtenā smaržā tinušies,

    aizlaižas stārķi pār kalnu,

Lai atgrieztos pēc skolas ziemas,

    pēc lietavām, vētrām un salnām.

Rudens rūgtajās smaržās tinušies,

                mēs paliekam šeit,

Jaunu skolu kā jaunu likteni vērot,

            gatavi lasīt un rakstīt,

           mācīt un radīt,

        laimi un saskaņu cerot

Mēs paliekam dzīvot.

 

ZAĻENIEKU BIEDRĪBU NAMA VĒSTURE

 

Tajā gadā,  uzsniga neticami daudz sniega.

 

 

 

 

Pagaidu telpas biedrībām ierādītas bijušajā pagasta labības noliktavā – magazīnā, bet Zaļās muižas pārvaldnieks grāfs T.fon Medems piešķir puspūrvietas zemes jaunā nama būvei.

 

Pēc Teodora Labrenča teiktā. KĀ MAGAZINĀ SĒKLU LIENĒJA

 

Agrāk ne visi zemnieki pratuši rakstīt, taču sēkla vajadzīga ikvienai saimniecībai, tādēļ zemniekam pēc sēklu daudzuma līdzi dots kociņš. Kad zemnieks nāca uz magazinu lienējumu atdot, tad ņēmis savu kociņu līdzi, licis pie magazīnā esošā kociņa, lai noskaidrotu vai pareizo daudzumu atnesis.

 

Zaļenieku pārtikas biedrības valde uz pirmo sēdi sanāk 14.09.1892. Lai nodrošinātu zemniekus ar pārtiku, nolemj atvērt pārtikas biedrības veikalu. Tas īstenojas 18.11.1892. Veikals tiek atvērts bijušajā magazines ēkā.

  

Zaļās muižas biedrības nama būve sākas 1893.gada aprīlī un tiek pabeigta 31.07.1894. Svinību goda viesi: Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks J. Čakste, advokāts A. Stērste, arhitekts K. Pēkšēns, kurš projektējis šo ēku, un Jānis Pliekšāns (Jānis Rainis)

BIEDRĪBAS Zaļeniekos

 

     1.      Dziedāšanas biedrība 17.01.1871.ar līdzdalību 1873.g. I Dziesmu svētkos

2.      Zaļās muižas Sadraudzības biedrība, dibināta 1878.gadā

3.      Krājaizdevu sabiedrība, dib.1882.g.

4.      Savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrība, dib.1889.gadā.

5.      Patērētāju biedrība „Konzums”, dib. 1893.gadā.

6.      Izglītības biedrība, dib. 1920.gadā.

7.      Piensaimniecības biedrība „Ražotājs”, dib. 1923.gadā.

8.      Elektriskās strāvas biedrība „Spuldze”, dib. 1931.gadā.

9.      Dārzkopības pārraudzības biedrība, dib. 1931.gadā.

10.  Biškopības biedrība „Spiets”, dib. 1931.gadā.

11.  Zaļenieku – Abgunstes mājturības biedrība, dib. 1931.gadā.

12.  Valsts ģimnāzijas abiturientu biedrība, dib. 1932.gadā.

13.  Mājturības biedrība, dib. 1933.gadā.

 

 

1919.gada novembrī, bermontieši atkāpjoties, nodedzina biedrības namu.

 

Biedrības organizēja zaļumballes, lai līdzekļus izlietotu 1919.gada novembrī uzspridzinātā biedrību nama atjaunošanai

 

 

KONZUMA ATKLĀŠANAS HIMNA

Tevi mēs lūdzam, Kungs mūsu Dievs –

Lūgšana sirsnīga plūst mums iz sirds.

Svētību savu šim namam dod

Visi lai gaismu un prieku šeit rod.

Gadus vēl ilgus mums kopā būt.

 

Darbu mums veicot, biji tu klāt.

Paliec ar turpmāk šai namā labprāt.

Dēsti mums sirdīs visu, kas daiļš,

Dzimtenes mīlību, sirds skaidrību,

Rosību darbā, vienprātību!

                                                Autore: Erna Raita