Teikas un nostāsti par Zaļenieku pagastu

Kā Melnā leja cēlusies.

Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti  Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis.  Novergojis tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un  veco burvi- nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis- blāc! Burvim ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas  sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par Melno eju. Vēlāk jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas nosauktas- Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā- nodegušas. No tā laika vairs nav atjaunotas.

1968, 3175. Pauls Esanbergs Jelgavas Tērvetē,62 g.v.; pier.R. Drizule 1964.g.

Latviešu tautas teikas: Izcelšanās teikas: Izlase.- R., 1991.-134.-135.lpp.

Noraktais naudas pods.

Kalnmaču Vilkos dzīvojuši divi vecpuiši. Abi saukušies Vilki, kuri 1835. gadā tās mājas pārdevuši un tajā laikā naudas podu norakuši. Līdz šai  baltai dienai visas nākamās paaudzes, šo nostāstu zinādamas, cītīgi rakušas, rakušas, bet līdz šim vēl to nav atradušas.

Nostāsti par Ceplīšu kapiem.

Ceplīšos sabrauc studenti. Tagad salīgst, ko darīs: jāaiziet vienam uz Ceplīšu kapiem, kad pulkstenis nāks divpadsmit un jāatnes krusts (agrāk bija galvenokārt ozola krusti), jāparāda, jāaiznes atpakaļ un jānoliek, kur tas paņemts. No rīta visi ies skatīties, vai tas ir vietā nolikts. Pa dienu studenti noskatījušies, ka krusts nav ierakts, bet nogāzies uz kapiņa. Nu salīgst viens drosmīgs jauneklis uz alus kasti. Ir tumša, vētraina nakts, līst lietus. Tā ka negribas iet, bet jāiet, draugi gaida. Tagad viņš aiziet. Pārējie gaida, bet tas vēl nenāk un nenāk mājās no Ceplīšu kapiem. Tie kapi nav tālu. Jāiet skatīties. Aizdedz lukturi, aiziet. Uz kapiņa guļ students- beigts, neelpo. Vējš palicis mēteli zem krusta, smagais ozola krusts to piespiedis pie zemes un students nav ticis vaļā. Nes uz mājām, ziņos policijai. Atbrauc pristavs, atbrauc policija, ārsts. Izmeklē- miris ar sirds trieku, nekādi varas darbi nav darīti. Uz tēva atbildību tas viss jākārto, jāatbild uz kāda pamata viņš te sapulcinājis studentus. Pie viena studenta atrod biedra karti. Tēvu arestē, māti arī.

Pierakstīja Zaļenieku pagastā 1994.g. ekspedīc. Daiga Fišere.

Teicēja Lize Lagzdiņa dz. 1905.g. 

Kā Zaļenieku vārds radies.

Tā saka, ka visi vārdi senāk no vanderzeļļiem doti. Viņiem par to droši vien sava laba peļņa bij. Un tā senāk Zaļenieku vārda nav bijis. Tur ir kviešu zeme, tur visi tādi bagāti. Tur visi  tādi kuražīgi bijuši, lustīgi dzīvojuši, iedzēruši. Kā nu sauks? Nu, tā kā tur vīriem zaļi iet, sauks par Zaļeniekiem.

Latviešu tautas teikas: Vēsturiskās teikas: Izlase.-

R., 1983.-423.lpp.

Nostāsts par Ģeriņu tiltu Zaļenieku pagastā.

Reiz vēlā vakarā kāds kūlējs gājis no darba uz mājām. Nonākot pie Ģeriņu tilta tas redzējis pie tilta stāvam smuku freileni  baltā kleitē ģērbušos. Freilene lūgusies, lai viņai 3 reiz uzsitot. Vīrs pārbijies uzskrējis  kalnā. Te nu atģidies un dzirdējis lejā sakām 100 gadus esmu gulējusi vēl 100 gadus man jāguļ. Drīz pēc tam nožvakšķējis, it kā nauda bērta. Nu vīrs sapratis, ka tā freilene ir bijusi nauda, nu bijis sen par vēlu.

1108, 133  Valsts Tukuma ģimnāzija, uzr. 1930, Ella Balode.